Saka jau, ka pie labā ātri pierod. Kurš gan vairs grib atcerēties laikus, kad uz veikalu gājām ar savu pudeli pienam un burciņu krējumam, bet maizes nodaļā pircējs, ja vien vēlējās, varēja izspaidīt kaut vai visus plikos kukulīšus pēc kārtas. Ja klasē kādam skolēnam rads vai paziņa brauca uz kuģiem, tas saviem biedriem tirgoja ne tikai iecienītās piparmētru košļenes, bet arī plastmasas iepirkuma maisiņus ar cigarešu vai džinsu attēlu – tos glabāja kā acuraugu, mazgāja un stiprināja ar sieta rokturiem. Toties tagad viss ir droši un higiēniski iepakots polietilēna plēvē, mazos maisiņus lielveikalos joprojām dod par velti, arī lielie maksā vien dažus eirocentus. Viss būtu labi, ja ne… Ja Pasaules okeāns jau tagad neaizrītos no izmestajām plēvēm, kas piesārņo vidi un bendē dzīvo radību, un cilvēks tieksmē pēc ērtībām joprojām neskatītos tālāk par savu degungalu…
